Varroa destructor ērce – parazītisks zirnekļveidīgais, kas kļuvis par vienu no galvenajiem draudiem bitēm (Apis mellifera) visā pasaulē. Atšķirībā no Āzijas bites (Apis cerana), ar kuru šī ērce ir evolucionējusi kopā, A. mellifera nav dabiskas izturības vai uzvedības mehānismu cīņai ar šo parazītu. Tāpēc bez aktīvas biškopja kontroles ar Varroa ērcēm inficētās saimes bieži neizdzīvo ilgāk par vienu vai divām sezonām.
Lai efektīvi cīnītos ar ērcēm, ir būtiski izprast to dzīves ciklu – kā tās vairojas, kad un kur pārvietojas, kā tās izdzīvo stropā un kā izplatās starp bišu saimēm.
Varroa mātītes dzīves ciklu veido divas pamatfāzes, kas notiek dažādos bišu dzīves posmos: pasīvā parazitēšanas fāze, kad ērce uzturas uz pieaugušām bitēm, un aktīvā vairošanās fāze, kas norisinās peru audzēšanas laikā. Savukārt ērču tēviņi izšķiļas un attīstās tikai aizvākotās šūniņās – tie tās nekad nepamet un stropā ārpus tām neizdzīvo.
Pasīvajā fāzē pieaugusi ērces mātīte uzturas uz bitēm, biežāk starp krūškurvja vai vēdera segmentiem, kur tā ir mazāk pamanāma un pasargāta no bišu centieniem to jebkādā veidā noņemt. Šajās vietās ērces atrodas arī netālu no barošanās avota – bišu baltais taukauds, taču galvenais – tas palīdz tām pārvietoties pa stropu. Pieaugušās bites kļūst par ērču pārnēsātājām – tās neapzināti aiznes ērces pie citām peru šūniņām, uz spietu vai pat uz citiem stropiem, ja notiek bišu laupīšana vai dreifs starp saimēm. Šī fāze var ilgt no vairākām dienām līdz vairākām nedēļām, atkarībā no iespējām tikt pie peru.
Aktīvajā stadijā, kad saimēs tiek audzēti peru, aptuveni 80–90% ērču atrodas aizvākotajās peru šūnās. Tikai neliela to daļa atrodas uz bitēm, un tas ir tikai līdz brīdim, kad bite ērci nogādā pie peru. Peru šūniņā Varroa mātīte ielien aptuveni 15–20 stundas pirms aizvākšanas. Tā paslēpjas starp kāpuru un šūniņas dibenu, bieži iegrimstot kāpuram paredzētās barības atlikumos. Elpošanai tā izmanto specializētu elpošanas caurulīti.
Pēc aptuveni 70 stundām kopš šūniņas aizvēršanas mātīte dēj pirmo olu – no tās izšķiļas tēviņš. Tālāk ik pēc 30 stundām tiek dētas citas olas, no kurām izšķiļas mātītes. Strādnieču šūniņā parasti izdzīvo 1–2 meitas, bet tranu šūniņā – 2–3, jo trana attīstība ilgst ilgāk (24 dienas, salīdzinot ar 21 dienu strādniecei).
Visi pēcnācēji izšķiļas šūniņā, un turpat notiek arī pārošanās. Vēlāk, kad bite izšķiļas no šūniņas, kopā ar to iznāk tikai apaugļotās mātītes – tās ir gatavas nekavējoties meklēt jaunu šūniņu vai piestiprināties pie citas pieaugušas bites un gaidīt iespēju vairoties.
Varroa mātītes aktīvi izvēlas, kurās šūniņās ielīst. Vairumā gadījumu tās dod priekšroku tranu periem. Šādu izvēli nosaka ilgāks trana attīstības laiks, kas ļauj mātītēm izdēt vairāk olu, lielākas barības rezerves un intensīvāki tranu kāpuru feromoni, kas ērcēm ir pievilcīgāki. Turklāt tranu šūniņas ir lielākas un ietilpīgākas, tajās ir vieglāk paslēpties.
Bīstamākais dzīves cikla brīdis ir rudens, kad vairošanās notiek topošo ziemas bišu peros. Ja šīs bites jau no kāpura stadijas bojā Varroa, tās nespēj uzkrāt pietiekami daudz enerģijas un taukrezerves, kas nepieciešamas ziemai. Tāpēc tās kļūst vājas, īsmūžīgas, un saime bieži neizdzīvo līdz pavasarim.
Varroa destructor dzīves cikls ir cieši saistīts ar bišu bioloģiju – ērces ir pielāgojušās maksimāli izmantot bišu attīstības gaitu un sociālo uzvedību. Tikai izprotot šo ciklu, mēs varam efektīvi plānot profilaksi un ārstēšanu, vērstu uz atbilstošajiem dzīves posmiem.