Baltie taukaudi ir viens no svarīgākajiem bišu organisma audiem, kas sāk veidoties jau ļoti agrīnā attīstības stadijā. To veidošanās sākas kāpuru fāzē, kad kāpurs intensīvi tiek barots ar bišu peru pieniņu. Šie audi veidojas no šūnām, kas uzkrāj barības vielas. Taukaudos galvenokārt ir divi šūnu tipi: trofocīti un oenocīti. Audi veidojas vēdera daļā, bet mazākā daudzumā sastopami arī krūšu daļā un galvā.
Taukķermeņa veidošanās ir atkarīga no olbaltumvielu daudzuma barībā, īpaši no ziedputekšņiem, kas nodrošina bitēm būtiskās aminoskābes. Ja kāpurs saņem kvalitatīvu, ar olbaltumvielām bagātu barību un pietiekamu enerģijas daudzumu, tā taukaudi veidojas spēcīgi. Tas ir īpaši svarīgi ziemas bišu gadījumā, jo tām jāsakrāj liels taukaudu daudzums, lai izturētu teju pusgadu skarbos apstākļos.
Balto taukaudu noārdīšanās saistīta ar intensīvu fizioloģisko darbību vai parazitāriem bojājumiem. Viens no galvenajiem bojājumu avotiem – Varroa destructor ērces. Šīs ērces caurdur bites hitīna slāni un tieši barojas ar baltajiem taukaudiem. Tas ne tikai iztukšo bites enerģijas rezerves, bet arī tieši vājina imūnsistēmu un termoregulācijas sistēmu.
Dabiska taukaudu samazināšanās notiek arī tad, kad bites nobriest un kļūst pieaugušas. Piemēram, barotājas bites, kas intensīvi ražo bišu peru pieniņu, ātri izlieto savas taukaudu rezerves – tas ir dabisks iekšējo resursu izmantošanas cikls. Ja taukaudu daudzums samazinās pārāk agri (īpaši Varroa ērču dēļ), bites kļūst īsmūžīgas, jutīgākas pret infekcijām un nespēj efektīvi pildīt savas funkcijas.
Ziemas bišu gadījumā taukaudu noārdīšanās ir īpaši bīstama, jo šīm bitēm jāizdzīvo visilgāk – reizēm pat 5–6 mēnešus. Ja to taukaudi tiek bojāti rudenī, saime pārziemo sliktāk un var aiziet bojā, nesagaidot pavasari. Tādēļ labu apstākļu balto taukaudu veidošanai nodrošināšana un to noārdīšanās ierobežošana (ar ērču kontroli) ir viens no svarīgākajiem biškopības mērķiem.